Dzejnieks un literatūras skolotājs atrodas lielās izvēles priekšā. Dzīvei viņš vairs neredz jēgu un grib mirt. Viņam izdodas ieskatīties nāvē, un viņš ierauga pats sevi kā spoguļattēlā ienākam dīvainā istabā. Dzejnieks saprot, ka tā nav nāve, bet mūžīgā esība un iespēja ieskatīties telpā, kur nepastāv laika ierobežojums. Viņš dodas šajā ceļojumā laikā un nonāk dīvainā spoguļattēla realitātē – gluži kā viesnīcas istabiņā, kur parādās tēli no cita laika. Dzejnieka atdzīvināti, tie sāk darboties un vēstīt par kādu skaistu zudušo pasauli, kas pastāvēja vēl pavisam nesen un kuras mantinieki mēs visi esam. /Viesturs Kairišs/

80. gadu sākumā Arturs Maskats radīja virkni dziesmu – vispirms ar Ojāra Vācieša, pēc tam ar Aleksandra Čaka dzeju. Dziesmas dziedāja Ivars Kalniņš, un kopā ar dziesmu autoru īstenotajām aktiera koncertprogrammām bija labi panākumi. Dziesmas ar Ojāra Vācieša tekstiem atdzīvojās 21. gadsimta sākumā: par godu dzejnieka 70. dzimšanas dienas atcerei tās izskanēja Dailes teātrī iespaidīgā uzvedumā “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts” (2003). Dziesmas ar Aleksandra Čaka dzeju tobrīd uzturējās atvilktnē. Pagāja daži gadi, un krogā “Lidojošā varde” satikās vairāki, kas vēlējās tām (dziesmām) dot jaunu dzīvību. Radās doma par uzvedumu “Hotelis “Atlantīda””. Maskats atkal lasīja Čaku, un piedzima jaunas dziesmas – tās šajā albumā dzirdamas autora aranžējumā. Sentapušās (dziesmas) aranžēja Latvijas Radio kora uzticami sadarbības partneri. Laipni aicināti bezmiesas atmiņu un bezvārda sajūtu viesnīcā! /Orests Silabriedis/

Koncertuzvedums ieskaņots arī CD.