21.11.2019

Muzikālās izrādes “Rīgas gredzens” atslēga būs radošais gars, kas atklāsies dzejnieku  Aleksandra Čaka un Ojāra Vācieša, kā arī komponistu Artura Maskata un Ulda Stabulnieka stāstā par dažādo Rīgu. Pilsētas dzīvi mūzikā un dzejā izstāstīs aktieris Andris Keišs, dziedātājs Jānis Strazdiņš, Latvijas Radio koris, diriģents Sigvars Kļava, scenogrāfe un tērpu māksliniece Ieva Jurjāne,  režisors Viesturs Kairišs. Pirmizrādes notiks 29. un 30. novembrī VEF Kultūras pilī. “Rīgas gredzens” ceļos uz Latgales vēstniecību “Gors” 6. decembrī, uz Liepājas koncertzāli “Lielais dzintars” 22. februārī un uz Vidzemes koncertzāli “Cēsis” 28. februārī.

“Rīgas gredzena” idejas autors un mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava: “Rīga ir mana liktens laulība. Šo pilsētu neesam izvēlējušies, esam liktenīgi salaulāti. Daudzas galvaspilsētas, iegūstot jaunu jaudu, bieži vien zaudē savu ģīmi. Iespējams, šis ir pats pēdējais brīdis, kad vēl varam notvert to Rīgas smaržu, to Rīgas iedomu atmosfēru, kāda mums katram ir bijusi un par kuru mēs sapņojam. Tāpēc mana pārliecība ir, ka par Rīgu ir jāstāsta caur Rīgas dziesminiekiem. Tā būs himna radošajam garam un tā pārdzimšanai.”

 

Guļ sirds uz trotuāra. To paceļ matrozis laķenēs. Koku zari kaili. Vējš dzenā blāvās lapas. Saules vietā sildīs dzirkstīgs dzēriens – plaši atveras kroga durvis, ieraujot vientuļu nācēju draudzīgā siltumā. Viņš sēd un ar pirkstu velk pa aizsvīdušu loga rūti. Kaut kur aizdun tramvajs, un atmiņā uzaust „miglā asaro logs”… Čaks? Jā, tas pats, kurš reiz rakstīja: „es latviešu dzejnieks — par ko lai es dziedu?” Mūžības skartais rīdzinieks ar tik smalku un jūtīgu sirdi.

Viņa bēres 1950. gadā piedzīvoja Rīgas zēns Uldis, kas savas smilšu pilis cēla Jaunatnes teātra pagalmā, jo mamma Vera bija aktrise. Ja neņēma līdzi uz teātri, tad ko darīt bija pašu dzīvokļa pagrabā vai uz namu jumtiem. Cik tur tā darba – izlīst pa bēniņu logu? Nebija ne antenu, ne baiļu, tikai vējrādītāji un visa Marijas iela pie kājām. Pa to Stabulnieka bērnībā vēl kursēja tramvaji ar vaļējām durvīm, pa kurām varēja lēkt iekšā un ārā. Uldis piedzīvoja arī satikšanos ar klīstošiem nažu trinējiem, zāģeriem, pat leijerkastniekiem, kuri klīda pa centra kvartāliem, meklēdami klientus – „O, Marijas iela, mūžīgā tirgone!”

Agri iemācījies lasīt, Uldis ķērās pie Čaka tēlojumiem Debesīs, kas bija viena no viņa mīļākajām grāmatām. Kļuvis par Rīgas apdziedātāju, Stabulnieks Čaka dzejas ormaņratos ceļoja gadu gadiem. 1977. gadā kopā ar aktrisi Dzintru Klētnieci tapa Aleksandra Čaka dzejas un dziesmu programma, kas triju gadu garumā izrādīta teju 40 reižu. Tad komponists ķērās pie poēmas Matīss – kausa bajārs par 17. gadsimta Rīgu un tās „dzērāju karali” Ansi Zeltiņu – Matīsa prototipu. Viņš pratis reibināt ļaudis pat bez vīna – ar vārdiem vien, un šai mākslā svaidīti bijuši arī mūsu dižie dzejnieki.

Ne tikai Čaka dzejā slēptās melodijas prata citiem dzirdamas padarīt Uldis Stabulnieks. Uz komponista klavierēm gūlās avīžu un dzeju krājumu kalni, pašu dzejnieku dāvināti rokraksti. Ojārs Vācietis, Pēteris Zirnītis, Jānis Rokpelnis – Rīgas iedzimtie un ienācēji, kas iemīlēja skaistuli pie Daugavas, tās ieliņas, zvanu torņus, peļķes un zvirbuļu barus. „Es mīlu dzīvi skaisto!”, bet „Dzīve tīri laba būtu,
Ja tik nebūtu to jūtu,” – tā Arturs Maskats Prostitūtas dziesmā ar Čaka vārdiem. Krogus gars paceļ galvu un brīnās, ko tāds Strenču puika varētu zināt par Rīgas tikumiem? Un tomēr…

1982. gada 6. decembrī komponists ar dziedošo aktieri Ivaru Kalniņu ciemojās pie Ojāra Vācieša, lai atrādītu savu jauno koncertprogrammu. Sarunas par mākslu, dzeju un mūziku ievilkās līdz trijiem rītā, un Arturam kopš tās dienas ir mīļa piemiņa – krājums Si minors ar ierakstu. Koncertprogramma Dailē skanēja gadiem ilgi, pēc Vācieša kārta nāca Čakam. 1987. gadā Maskats komponēja mūziku Mūžības skarto iestudējumam Dailes teātrī. Gadu vēlāk tapa dzejas un dziesmu programma ar Čaka dzeju, un atkal Ivaram ar Arturu pietika ar mikrofonu un klavierēm, lai ap sirdi kļūtu tā silti un sērīgi. Dažas no šīm melodijām 2011. gadā tika iekļautas dzejas un dziesmu izlasē Aleksandrs Čaks. Domās par tevi – tas bija lirisks veltījums Rīgai un pilsētas meitenēm.

„Pland matu baltie lini/ Iet meitenes iekš mini,” – tas atkal Vācietis, jaunības un spēka pilns, bet pagāja četri gadi un 1971. tapa poēma Klavierkoncerts: no vienas puses literārs darbs ar tekstu, kontekstu, zemtekstu, ritmu, kompozīciju, no otras – muzikāls sacerējums, simfonija, koncerts ne tikai klavierēm, kur dzejnieks ar saviem vārdiem sacer melodiju.

Maskats un Vācietis Latvijas radio kora repertuārā ienāca jau 1990. gadā ar dziesmu Naktsvijole, taču tas, kas par godu Tautas dzejnieka 70. jubilejai notika 2003. gadā nav aprakstāms tikai ar vārdu – koncerts. Uzvedums kļuva par vienu radošā tandēma Maskats – Latvijas Radio koris absolūti veiksmīgākajiem projektiem. Korim un solistiem pievienojās septiņi pianisti, akordeonists un paša Ojāra Vācieša balss ieraksti, lai zem Sigvarda Kļavas rokas uzziedētu un noziedētu. „Viss no baltās rasas balts un biezs šajā aizmirstajā Rīgas nomalē”.

Bet var jau arī bez vārdiem. Kā Uldis Stabulnieks savā Balādē, kas tapa dienesta gados karavīru ansamblī Zvaigznīte, miruša drauga piemiņai. Skaņdarba notis viņš 1973. gadā aizsūtīja uz Monako džeza festivālu, kur žūrija Balādei piešķīra 3., bet publika – 1. vietu! Savu prēmiju Stabulnieks tā arī nesaņēma – „varat raudāt, varat smiet!” – bet turpināja likt savu vārīgo sirdi uz Rīgas centra trotuāriem, vēlāk uz Āgenskalna bruģa, un aiz Māras dīķa, pie Arkādijas parka sava mūža liesmu tikpat spilgti dedzināja Vācietis. Viņu dzīves turpinās mūsos, kas sastapušies šajā rudenī.  

Teksts: Daiga Mazvērsīte

Muzikālā izrāde “Rīgas gredzens” būs himna radošajam garam